Ir diezgan dīvains tukšums sevī. Kaut man ir draugi, ar kuriem es varu pārrunāt kādas lietas, tomēr iekšā paliek tāda sajūta, ka neesmu visu izrunājis. Par spīti tam, ka pat pasaku, kas ar mani notiek, nav sajūta, ka es tiktu uzklausīts.
Tagad... šobrīd... ir ķibele, kuras dēļ vajadzētu mazliet piebremzēt visas tikšanās un izpriecas. Man riebjas, ka šādas situācijas rodas! Bet reizē... es pats uz to parakstījos. Bija labi, bet nebija. (pasmejos) Es zinu to īpatnējo sajūtu, ko meklēju. Es to asociēju ar privatizēšanu. Vai man pietrūkst uzmanības?
Tā, ļaujot domām plūst, es atkal šaubos par sevi. Ko es īsti gribu? Es biju atradis atbildi iepriekšējā desmitgadē, bet dzīve ir citāka nekā es iedomājos. Man tas viss šķiet īpatnēji, ka tā tas ir. Es saku sev: "Es gribu visu." Bet... es nezinu, kas viss ir.
Vēl joprojām es fascinējos par iekāri. Geju pasaule pārsvarā griežas ar to - tā man gribas domāt. Vai tā tas ir? (pasmaidu) Gan, gan.
Tas varētu būt viens no aspektiem šajā visā dzīvē. Iekāre.
Cik labi, ka es varu pasmieties un papriecāties, kad atceros šo dzīves aspektu!
"Man pietrūka apskāviens viens. Vai tev nepietrūka neviens?" atkārtoju es sev. Īpaši šajā laikā, kad man it kā ir labs friend with benefits. Man patīk tas miers, kas no viņa plūst ārā. Man nepatīk viņa situācija. Man nepatīk viņa vēlme paplašināt mūsu divvietulību. Varbūt es to pieciešu? Būtu forši, ja viņam pietiktu ar manu kompāniju! Laikam es naivi ļauju laikam iet savu ceļu?
Nesaprotu, kas gan manī tik ļoti pietrūkst? Tagad domāju par to, ka var jau sadalīt savas vēlmes pa cilvēkiem. Man bija aizdomas, ka tas varētu labāk strādāt. Ne velti mēs esam sociālas būtnes!
Nogurums mācās virsū. Un mazliet vientulības sajūta. Man negribas ņemties ar puišiem. Man negribas ņemties ar to nogurdinošo situāciju, kad nevaru pateikt, ka nejūties labi tajā mirklī attiecībās. Es gribu pa savam. Es gribu labāk. (pasmejos) Iekāre iet kopā ar, kas liekas jauks un vēlams.
[Kāpēc nav vieglāk? Vai ir tā, ka gribu, lai uz mani neuzliek to spiedienu, kas attiecībās ir? Un kāpēc es to sev ļauju? Mani biedē mazliet patstāvīgi vīrieši, bet reizē es gribu to nošķirtību un kopā būšanu.]
Var jau sapņot, cik vien gribas! Mazā valstī Eiropas austrumos. Par to, kā būtu, ja būtu citas iespējas. Bet tad es laikam nebūsu īsti es laikam. Es gribu sev noteiktu tēlu, kas man atbilst tam, par ko jūtos droši. Noteiktu attieksmi, lai nejustos par smagnēju.
Nesaprotu, ka tad, kad dodu vaļu iekārei, es neredzu, ka kāds mani patiesi redzētu. Var mīcīties cik grib, bet we accept the love we think we deserve. Un ko man tagad darīt?
Un ko man tagad darīt...?
VējaSkrējējs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru